Viss atklājās vienā mirklī, kā tas parasti notiek šādās situācijās. Nekādu detektīvu, nekādas izsekošanas. Vienkārša muļķīga nejaušība
— Mammu, kāpēc tētis vienmēr brauc prom viens? — pajautāja Evelīna, vērodama tēvu, kurš bāza bagāžniekā ar produktiem piepildītos maisus.
— Tāpēc, ka vecmāmiņai vajadzīga palīdzība saimniecībā, — automātiski atbildēju, pat neatlaižoties no datora. — Tur taču ir dārzs jākopj, malkas pagales jāzāģē.
— Bet mēs varētu palīdzēt! Es varētu pabarot vistas.
— Vecmāmiņai nav vistu, saulīt.
— No kurienes tad ir olas, kuras tētis atved?
Es pacēlu galvu. Tiešām, no kurienes? Vīramāte dzīvoja ciematā, kur sen neviens neko neturēja — tikai dārzu. Tomēr Māris katru reizi atveda duci pavisam svaigu olu.
— Laikam pie kaimiņiem nopērk, — nomurmināju un atkal pievērsos ekrānam.
Bet man vajadzēja aizdomāties. Aizdomāties agrāk. Māris bieži brauca pie mātes. Neviens rituāls nemainījās piecus gadus: savāca dāvanas, noskūpstīja mani uz pieres, apsolīja piezvanīt un pazuda uz brīvdienām. Dažreiz aizkavējās līdz pirmdienai.
— Māte pavisam nespēj vairs tikt galā, — viņš teica, atgriezies noguris. — Jumts jālabo, krāsns niķojas. Knapi paspēju visu izdarīt.
Es māju ar galvu, noglāstīju viņu pa plecu un uzsildīju vakariņas. Saprotoša sieva. Gādīga vedekla. Viss atklājās vienā mirklī, kā tas parasti notiek šādās situācijās. Nekādu detektīvu, nekādas izsekošanas. Vienkārša muļķīga nejaušība.
Mēs ar Evelīnu braucām pie manas draudzenes Kristīnes uz viņas vasarnīcu. Navigators izplānoja maršrutu caur mazu ciemu Rogovku Rēzeknes novadā. Sākumā pat neatcerējos, ka tieši tur dzīvo vīramāte. Mēs ar viņu tikāmies reti — viņa atbrauca pie mums uz svētkiem, bet ciemos pie sevis nekad neaicināja. “Neērti jūsu priekšā, — skaidroja Māris. — Mājai slikts stāvoklis, viņai neērti.”
— Mammu, paskaties, cik jauks ciemats! — iesaucās Evelīna. — Aizbraucam pie vecmāmiņas? Viņa taču tepat blakus!
Es paskatījos pulkstenī. Laika bija gana.
— Labi, — piekritu. — Tikai vispirms piezvanīšu, brīdināšu.
Vīramāte nepacēla klausuli. Nu ko, gadās. Nolēmām aizbraukt negaidīti. Ciemats izrādījās pavisam mazs — kādi divdesmit māju, ne vairāk. Atcerējos, ka vīramātes māja ir brūna, ar tumšām logu apmalēm. Tādas tur bija divas.
— Pajautāsim kādam, — ierosināja Evelīna.
Pie baznīcas stāvēja trīs vecmāmiņas. Klasika.
— Piedodiet, vai nevarat pateikt, kur ir Margaritas Jaunzemas māja? — jautāju.
Vecmāmiņas viena uz otru paskatījās.
— Un kas jūs viņai esat? — aizdomīgi prasīja viena.
— Vedekla. Ar mazmeitu atbraucām ciemos.
— Vedekla? — pārjautāja otra, un viņas balsī skanēja kaut kas dīvains. Nevis pārsteigums — drīzāk līdzjūtība.
— Viņa jau sen dzīvo pilsētā, — noteica trešā. — Jau kādus trīs gadus, kopš aizbrauca pie dēla. Māju izīrē.
— Pie dēla? Bet… — es apjuku. — Viņai ir tikai viens dēls.
— Protams, Māris, — nopietni pamāja pirmā vecmāmiņa. — Labs puisis, bieži brauc. Mājai kārtību uztur.
— Bieži? — ar grūtībām izspiedu.
— Nu kā tad, — atsaucīgi turpināja otrā. — Reizi mēnesī noteikti. Dažreiz biežāk. Ar savu meiteni.
— Kādu meiteni?
Vecmāmiņas atkal viena uz otru paskatījās, jau ar satraukumu.
— Tādu gaišmati, ļoti žiperīgu, — nedroši teica trešā. — Mēs domājām, ka tā esat jūs.
— Cik viņai gadu?
— Varbūt kādi divdesmit pieci. Ļoti jauna.
Evelīna mani paraustīja aiz rokas.
— Mammu, kas noticis?
— Nekas, saulīt, — piespiedu sevi pasmaidīt. — Mēs laikam sajaucām adresi.
Mēs atgriezāmies pie mašīnas. Es apsēdos pie stūres un kādu brīdi vienkārši sēdēju, skatoties vienā punktā. Galvā viss salikās kā puzle. Biežās aizbraukšanas. Vienmēr viens. Telefons dažreiz bija ārpus zonas — “slikta zona ciematā”. Nogurums pēc atgriešanās — protams, mēģini piecus gadus pēc kārtas melot. Iedarbināju motoru.
— Mēs nebrauksim pie vecmāmiņas? — jautāja Evelīna.
— Nē, mazā. Vecmāmiņa ir pilsētā. Brauksim pie Kristīnes, kā plānojām.
Visu ceļu domāju, ko darīt. Zvanīt Mārim? Vienkārši pajautāt tieši? Pieci laulības gadi kaut ko nozīmē, tad vismaz tiešu sarunu esmu pelnījusi. Māris atgriezās svētdienas vakarā, kā vienmēr — noguris, ar ābolu maisu un medus burku.
— Kā aizbrauci? — jautāju, lejot viņam tēju.
— Normāli. Krāsni saremontēju, malku sakrāmēju. Māte sūta sveicienus.
— Tiešām? — es apsēdos viņam pretī. — Jocīgi. Bet es arī biju Rogovkā.
Viņa seja uz mirkli sastinga, bet viņš ātri savācās.
— Ja? Kāpēc?
— Gribēju apciemot vīramāti. Iedomājies, ciemata vecmāmiņas saka, ka viņa jau trīs gadus kā dzīvo pie mums pilsētā. Pie sava vienīgā dēla. Dīvaini, vai ne? Jo es viņu pie mums neesmu redzējusi.
— Es varu paskaidrot…
— Paskaidro, — atliecos atpakaļ. — Man ir viss laiks pasaulē. Pieci gadi, ja precīzāk.
Viņš klusēja. Vienkārši sēdēja ar nolaistām acīm.
— Viņu sauc Santa, — viņš beidzot klusi teica. — Viņai ir divdesmit seši.
— Romantiski, — es pati pārsteidzos par savu mieru. — Īrē māju randiņiem? Ļoti praktiski.
— Tā nav… Es negribēju…
Es iesmējos.
— Cik sen? — pajautāju.
— Piecus gadus, — viņš izelpoja. Es aizbraukšu, — viņš teica, nepaceļot galvu. — Jau rīt.
— Nesteidzies, — apsēdos viņam pretī. — Mums viss jāizdomā.
Es uz mirkli apklusu, meklēdama pareizos vārdus. Mēs dažas minūtes klusējām.
— Ko tā Santa? — pēkšņi pajautāju. — Viņa zina par mani?
Lasi vēl: Aizgāju uz randiņu ar Andi (27); viņš piesūtīja ēdamo uz 70 eiro, bet man bija jāmaksā
Māris pamāja.
— Un ko viņa saka?
— Ka… ka man jāizdara izvēle.
— Loģiski, — es pasmaidīju.
Es piecēlos, piegāju pie plīts, uzliku tējkannu.
— Zini, par ko man ir visvairāk žēl? — pajautāju, neatgriežoties. — Ka noticēju šai pasakai par māti. Ka ne reizi neuzstāju braukt līdzi. Ka neiepazīstināju Evelīnu ar vecmāmiņu.
— Tu esi tik… mierīga, — viņš pacēla uz mani skatienu. — Kā tu vari?
— Mierīga? — es iesmējos. — Māri, es vienkārši esmu uz pauzes. Ja tu būtu pateicis man gadu, divus, pat trīs atpakaļ es cienītu tavu godīgumu. Mēs varētu visu apspriest. Bet tagad… tagad es pat nezinu, kas tu esi.
Es piecēlos, paņēmu savu krūzi. Apsēdos uz grīdas, pievilku ceļus pie krūtīm un sāku visu pārdomāt. Es viņam pati kārtoju tās dāvanas priekš mātes. Cepu pīrāgus, liku maisos. “Nodod mammai sveicienus.” “Saki, ka mēs viņu mīlam.”
Telefonā iebrīdināja ziņa. Kristīne: “Viss kārtībā? Jūs tā arī neatbraucāt.” Es atbildēju īsi: “Rīt visu pastāstīšu. Dzīve.”
Aizmigt man neizdevās. Gulēju tumsā un meklēju zīmes. Tās bija. Protams, bija. Jaunās smaržas, ko viņš it kā pats nopirka. Labs garastāvoklis pēc braucieniem — es domāju, māte viņu iepriecina, bet viņš vienkārši… Kādā brīdī pieķēru sevi domājam: vai es biju laba sieva? Vai pietiekami uzmanīga?
“Nē,” — skaļi pateicu sev tumsā. — “Tas nav iemesls. Ja bija slikti, par to runā. Meklē risinājumus. Ejam, mainām kaut ko. Nevis gadiem šādi.” No rīta piecēlos pirmā. Uztaisīju kafiju, pamodināju Evelīnu, sakārtoju uz skolu. It kā viss kā parasti. Tikai iekšā — tukšums.
— Kur tētis? — viņa jautāja, graužot maizīti.
— Guļ vēl. Vēlu vakarā aizgāja gulēt.
Viņa ielūkojās manī. Es apsēdos blakus. Viņa apskāva mani. Kad Evelīna bija aizgājusi uz skolu, virtuvē ienāca Māris.
— Kafiju? — es pajautāju.
— Paldies.
Mēs sēdējām klusumā. Neērtā, smagā.
— Es… — viņš apklusa. — Var jautājumu?
— Dod vaļā.
— Ja es tieši tagad pārtrauktu visus kontaktus. Mēs varētu…
— Nē, — es pārtraucu. — Pat nedomā par to.
— Bet…
— Māri, tu nesaprati, — es paskatījos viņam acīs. — Lieta nav tajā. Lieta ir tajā, ka tu neizstāstīji uzreiz.
— Es sapratu.
— Starp citu, par Santu, — es iedzēru malku kafijas. — Viņa gaida bērnu?
— No kurienes tu…
— Loģika. Piecus gadi, viņa grib noteiktību. Turklāt tev drīz būs četrdesmit. Turklāt es vienmēr jutu, ka tu gribēji vēl bērnus. Nu?
Viņš pamāja.
— Trīs mēneši.
— Saprotams, — mans balss skanēja vienmērīgi.
— Es negribēju…
— Negribēji, bet tā sanāca, — es noliku krūzi. — Uzņemies atbildību vismaz reizi dzīvē.
— Tu… gribi, lai es…
— Es gribu, lai tu esi godīgs. Vismaz tagad. Vismaz pret viņu.
Māris skatījās uz mani tā, it kā redzētu mani pirmo reizi.
— Kā tu vari būt tik…
— Pieaugusi? — es pasmaidīju. — Tāpēc ka kādam ir jābūt. Bet tu, spriežot pēc visa, netiec galā.
Viņš aizgāja pēc trim dienām.
— Es zvanīšu katru dienu, — viņš apsolīja Evelīnai. — Un atbraukšu brīvdienās. Mēs kopā iesim pastaigās, uz kino. Nekas nemainīsies.
“Viss mainīsies,” es nodomāju, bet klusēju
Pēc mēneša es nejauši satiku vīramāti tirdzniecības centrā. Viņa grasījās nogriezties citā ejā, bet es viņu uzrunāju.
— Margarita, pagaidiet.
Viņa apgriezās, un seja viņai sarka.
— Tu… es nezināju…
— Zinājāt, — es mierīgi teicu. — Trīs gadus dzīvojat mūsu pilsētā, izīrējat viņam māju tikšanās reizēm. Protams, ka zinājāt.
Viņa nolaida acis.
— Viņš ir mans dēls. Es nevarēju…
— Atteikt viņam? — es pasmaidīju. — Ērta pozīcija.
— Piedod, — viņa sačukstēja.
— Ziniet, Jūs izdarījāt savu izvēli. Dēls svarīgāks par vedeklu. Saprotu. Bet es arī izdarīšu savu izvēli. Es netraucēšu.
Es pagriezos un aizgāju, jūtot dīvainu atvieglojumu. Sešus mēnešus vēlāk Māris apprecējās ar Santu. Viņiem piedzima meitene. Evelīna brauca pie viņiem ciemos un atgriezās ar stāstiem par “mazo Lindu” un “Santu, viņa ir ļoti laba”.
— Tev nav grūti klausīties? — reiz man pajautāja Kristīne.
— Zini, nē, — es atbildēju patiesi. — Es izgāju cauri tam posmam, neko labu jau neesmu pazaudējusi. Bet tagad es vienkārši esmu… mierīga.
